Mākslinieki

Rasa Šulca. desmit

Personālizstāde

2013.g. maijs-jūnijs

Dzimusi 20 janvārī, 1979.gadā Rīgā, Latvijā

IZGLĪTĪBA:

(1991.-1997.) Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola

(1997.- 2003.) Latvijas Mākslas akadēmija, glezniecības nodaļa, humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslā.

PERSONĀLIZSTĀDES:

2008. iztāde „Modelis” galerijā „1.stāvs”

2011. izstāde „SECURITY/APSARGS” Valsts Nacionālā Mākslas muzeja Arsenāls Radošajā darbnīcā

2012. izstāde „Saites” kultūras platforma Nabaklab, Rīga

SVARĪGĀKĀS GRUPU IZSTĀDES:

2011. Laikmetīgās mākslas izstāde „Nulles punkts” Totaldobže Mākslas centra izstāžu korpusā VEF

Izstāde”Pilsētas bērni” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”

2010.Izstāde „Es mirstu (es dzīvoju)“ Mākslas Centrā, VEF 7. korpusā, starptautiskā laikmetīgās mākslas projekta „Survival kit 2” ietvaros.

2009. Izstāde „Nepanesamā brīvība” , Z.A. Meirovica bulv.16

Izstāde „Brīnišķīgais ceļojums” VEF 7. korpusā starptautiskā laikmetīgās mākslas projekta „Survival kit ” ietvaros.

Izstāde „Kultūrbloks” (par augstskolu autonomiju) VEF 7. korpusā

2008. Izstāde„19th International Juried Exhibition” laikmetīgās mākslas galerijā „Viridian Artists”, New York

Mūsdienu un klasiskās mākslas izstāde/izsole sadarbībā ar galeriju „Antonija” „Saules akmens” telpās

Figurālās glezniecības izstāde „Take your time” Strēlnieku Ielā 5, projekta „Baltā nakts 2008” ietvaros

2007.Izstāde „Candy Bomber” LNMM izstāžu zālē „Arsenāls”

Izstāde galerijā „Manss”

2006. Izstāde “Rudens 2006” izstāžu zālē Dzelzceļa muzejā

Izstāde ” Norobežotais pārnesums” galerijā „Manss”

2005. Izstāde „Mazās formas” galerijā „Rīga”

2004. Izstāde „Mazais ir skaists” galerijā „Rīga”

Maģistra darba izstāde Latvijas koncertdirekcijas izstāžu zālē

2003. LMA studentu izstāde Prāgā , Čehijā

2002. I.Zariņa stipendijas izstāde galerijā “Bastejs”

Izstāde “Re -cikls” galerijā “Čiris”

2001.Izstāde “Rudens2001” LMM izstāžu zālē “Arsenāls”

Bakalaura diplomdarbu izstāde galerijā “Centrs “

2000. izstāde “Gaisma, siltums, enerģija” Latvijas Mākslas akadēmijas izstāžu zālē,

Izstāde “Rīga” galerijā “ East meets West” ‘’Ķelnē, Vācijā,

Izstāde galerijā “D`HAUDRECY”, Knokke-Zoute, Beļģijā,

LMA studentu izstāde Vācijā, Hannoverē,

Izstāde “Rudens 2000 “ LMM izstāžu zālē” Arsenāls”

CITI PROJEKTI:

1999. Mākslu sintēzes projekta “99% svaigs” ietvaros nekomerciālās kultūras centrā “Zirgu pasts”

Performance “Virtuālā dzeja” pasākumā “ Dzīres”

Dokumentāla instalācija “Tu lekt, tu nelekt” vienas nakts izstādē „Einšteina sapņi”

Mūzikāla instalācija” Čūskas meli slēpjas zālē” pasākumā „U turn me on”

2000. Alternatīvā teātra grupā ”Courant” kā viena no režisorēm, videoinstalāciju veidotājām un aktrisēm izrādē “Le jet de sang” pēc Antonina gadā teātra festivālā “Pro scene’’, Vognerou , Francijā.

Par Rasas Šulcas izstādi "Modelis":

" Mēs dzīvojam vizuālās kultūras apogejas laikā, kas atklāj īpašu interesi par visu veidu attēliem, sevišķi par modeļu attēliem un to bezgalīgu pavairošanu. Ikkatrs kiosks mūs apreibina ar skaistu galvu un ķermeņu bilžu gūzmu.

Gleznotāja izmanto modeļu foto - šodienas kosmopolītiskās “reklāmas” kultūras esenci, lai caur savām gleznām runātu par šīs kultūras kultivētiem tēliem un tās “pieprasījumu”. Rasas gleznas ir rotaļa ar glamour žurnālu estētikas šabloniem: glītiem cilvēkiem, modes pozu un vieglu erotiku, jo skaistās dzīves un lietu reklāmas tirgū tā ir vispieprasītākā prece. Tomēr viņas gleznu galvenais uzdevums ir ieinteresēt skatītāju nevis ar šo noteikto vizuālo tēlu, modes pasaules manekenu, bet gan ar to, kas atrodas aiz šī tēla.

Sevišķi mākslinieci saista daļa no augstās modes preču reklāmas modeļiem. Šie skaistie, lellēm līdzīgie cilvēki sastinguši un skumji lūkojas skatītājā, paši savas nevainojamības hipnotzēti.

Sākot ar Renesansi cilvēks apjautis sevi kā radošo spēku augstāko izpausmes formu. Indivīds sevi paplašina līdz makrokosmiskiem apmēriem un domā par sevi universālā mērogā. Tā ir personība, kuru nekas neierobežo, nesaista un kura neierobežo arī pati sevi.

Varbūt modeļi skumst šajās prestižajās modes fotogrāfijās, jo ir savas statiskās nevainojamības un neievainojamības nogurdināti? Bet, varbūt, ir gluži citādi. Vai modeļu sāpju pilnie skatieni ir vienkārši spēle, farss, reklāmas triks, lai pievērstu hiperpozitīvo reklāmu pārsātināto patērētāju uzmanību?

Rasas Šulcas gleznas „Security / Apsargs” .

Lai arī mūsdienu cilvēks ir tik ļoti ieaudzis smalko tehnoloģijas izstrādājumu tīmeklī, kas piedāvā viņam milzīgas mobilitātes un varas iespējas, izsenis ir zināma tomēr dīvaini nepraktiskā cilvēka kāda pārsteidzoša īpatnība: tā vietā, lai visu enerģiju veltītu vienīgi dzīvības uzturēšanai pārtikas sagādei, pēcnācēju „atražošanai” , jau pirmatnējā divkājainā būtne neizskaidrojami liek nomanīt savu savādo interesi par jutekliski netveramo telpu.

Atklāt tieši šo telpu ir manu gleznu galvenais mērķis šajā hedonisma piesātinātajā laikā. Jau mītos sakrālais nodalīts no ikdienišķā, glabāts un saudzēts rituālos, lai cilvēkam būtu kas augstāks par viņa pieticīgo ikdienu. Tieši tāpēc manās gleznās bez „visuvarenā” cilvēka parādīsies šis šķietami dīvainais tēls - Eņģelis. Enģelis - Apsargs, jeb Sargenģelis. Viņam nebūs ne greznu lielu spārnu, ne zeltainu cirtu , ne baltu drānu. Viņš būs tāds pats kā mēs , savu reizi vīrietis, savu sieviete, tikai daudz mazāks , dīvaini un klusi apsēdies vai apstājies istabas stūrī, dažkārt apgūlies un iemidzis, šķietami zaudējis samaņu vai miris.

Viņa klātbūtne būs drīzāk spocīga un nereāla kā nomierinoša, jo manu gleznu uzdevums ir skatītājam uzdot jautājumu - vai cilvēkam vispār ir vajadzīgs tāds Eņģelis - Sargātājs, vai tas drīzāk traucē, vai dod drošības izjūtu? Silda taču apziņa, ka kāds, visur klāt esošs, par mums rūpējas, pieskata , varbūt pavelk aiz piedurknes, ļaujot ienaidnieka lodei neskart dzīvībai svarīgos orgānus. Tomēr , no otras puses, tas rada neērtības sajūtu, jo šis „Apsargs” arī allaž redz , ko mēs darām un, iespējams, mūs pat vērtē, „maisās pa kājām” un jauc plānus. Un, galu galā, tas arī nozīmē, ka neesam vienīgie situācijas noteicēji un neieņemam augstāko amata pozīciju. Jā, bet manu mākslas darbu uzdevums ir uzdot jautājumu, nevis atbildēt, jo patiesība sākas ar jautājumu, izbrīnu, pārsteigumu. Un pārsteigums ir tas , ko ar savām gleznām vēlos radīt skatītājā, jo vienaldzība, pussnauda, kūtrums pašā asnā apslāpē patiesības meklējumu azartu.

Šībrīža ekonomiskās krīzes situāciju ievada kapitālistiskās iekārtas sašķobīšanās un patērētāj sabiedrības vērtību saplakšana. Es kā māksliniece aicinu skatītāju uz sarunu, uzdodot jautājumu: „Varbūt šīs vērtības ir jāpārvērtē un , iespējams, mūsu dzīves telpā ir vēl KĀDS, kuram tās ir savādākas, un kurš cenšas mūs sargāt?”” Bet ,varbūt, mēs jau esam viņu nogalinājuši, lai netraucē. Uz šo jautājumu skatītājiem jāatbild pašiem.

Rasa Šulca:

Šodienas aktuālākās problēmās - ekoloģiskā apdraudētība, pieaugušā vardarbība, identitātes krīze man pēkšņi liek saprast, ka pasaulē negāciju kļuvis tik daudz , ka metas nelabi. Tādēļ rodas jautājums, vai manas personālizstādes mērķis būtu radīt glezniecību, kuras izteiksmes valoda kalpo kā iedomāts plāksteris, kurš pārklāj sāpīgās un nepievilcīgās vietas? Vai ar sentimentu un ironiju izklaidēt un audzinoši iebiedēt skatītāju? Mana atbilde būs pavisam vienkārša - atkailināt vērtības līdz pamatvērtībām, proti, mīlestībai. Piedāvāt skatītājam tajās gremdēties, sildīties un noticēt.

Šo te pamatvērtību uzrādīšana, iespējams, ir vienīgais veids kā izdzīvot šajā ātrajā, sadrumstalotajā, dažkārt vientuļajā pasaulē. Lai arī gleznas tēlu savstarpējās attiecības būs dziļi personiskas un intīmā pieredzē balstītas, vēlos saviem tēliem piešķirt zināmu nematerialitāti, pārlaicīgumu, netveramību. Proti, gleznu cikla mērķis būs, nevis rādīt tiešu psiholoģisku portretējumu, vai sociālu tipāžu, bet vairāk to netveramo saiti-nabassaiti, kas strāvo caur viņiem. Saiti, kuru veido mīlestība. Man ir svarīgi rādīt šo „pārlaicīgumu”, manuprāt, mīlestība, ir ekstātiska , ārpus ikdienišķā mītoša. Cilvēks apzinās savu galīgumu, savas robežas, vienlaikus viņam rodas tieksme pārvarēt ierobežojumu. Mīlestība ir viena no formām , kādā izpaužas šī tieksme ceļā uz pilnību. Nav tādas sabiedrības attīstības pakāpes un nav tāda cilvēka, kam par to nebūtu ne mazākās nojausmas.

”Mīlestība ir vienīgā apmierinošā atbilde uz cilvēka eksistences problēmu.” (Ē.Fromms) Mīlestību nevar reducēt tikai uz attiecībām starp pretējiem dzimumiem, vīrieti, sievieti, un tieši par tādu mīlestību runāt būs manu gleznu uzdevums. Kas ir šī nabassaite, parkuru runāšu gleznās? Medicīnā orgāns, kas savieno augli ar mātes organismu. Savienojošais orgāns, jeb mīlestības saite starp māti un meitu, brāli un māsu, tēvu un dēlu, vectētiņu un mazmeitu. Gluži unikāla saite, jo tieši mīlestība ir viena no nedaudzajām (varbūt pat vienīgā) jomām, kurā ikviens cilvēks ir absolūti neaizvietojams un spēj piedzīvot šo neaizvietojamību. Tā ir silta saite, kā vilnas zeķes arktiskā aukstumā. Beidzot mīlestība ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt (daudz ko var piespiest darīt- strādāt, pat darīt ļaunprātības, bet ne mīlēt) - nedz citu , nedz arī pašam sevi.