Pēdējā atjaunošana 20.08.2020.

 

Laima Eglīte. Personālizstāde

Kamēr saule vēl nenoriet

2020. gada aprīlis  –  septembris

 

 

Mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, 1960. gadu sākumā Laima Eglīte iesaistījās leģendārajā Roberta Ligera vadītajā pantomīmas ansamblī. Izrāžu iestudējumi, kā arī radošais gars, kas valdīja trupā, tik ļoti aizrāva jaunieti, ka viņa nopietni apsvēra domu savu turpmākās profesijas izvēli saistīt ar skatuvi. Tomēr Rozentālskolā apgūtie mākslas pamati aicināja tālāk attīstīt arī spējas glezniecības jomā. Laikā no 1966. līdz 1974. gadam sekoja studijas Valsts Mākslas akadēmijā, Glezniecības nodaļā, kas tika absolvēta ar diplomdarba kompozīciju „Ģimene". Sākotnējā iecere diplomdarbā tēlot ainu no pantomīmas teātra dzīves akadēmijā tika noraidīta. Tomēr tieši pantomīmas spēlē iemantotā ķermeņa plastikas izjūta vēlākos radošās dzīves gados māksliniecei palīdzēja radīt virkni emocionāli kāpinātu figurālo darbu, kuros pozai un žestam atvēlēta noteicoša loma. Turklāt šie darbi visbiežāk tapuši balstoties autores iztēlē, atmiņā, pieredzē, zināšanās, nevis tiešās modeļa studijās.

Laimas Eglītes gleznu tematiku vienmēr ietekmējusi viņas īpašā dzīves izjūta, sakāpinātā jūtība, ar kādu māksliniece uztver ne vien savas intīmās pasaules telpu, bet arī globālās norises. Vislielākos panākumus viņa guvusi ar portreta un sadzīves žanra darbiem, savu varoņu psiholoģiskajiem tēliem piešķirot simbola nozīmi: no madonnas līdz karalienei u.tml. Virknē kompozīciju risināta mātes un bērna tēma, tik pat bieži tēlota arī vīrieša un sievietes savstarpējo attiecību dinamika.

Stilistiski Laimas Eglītes darbos vērojama liela dažādība. 20. gadsimta 70. gados tapušajās kompozīcijās dominē līnijas kaligrāfija, ļaujot runāt par t.s. „japānisko periodu" mākslinieces daiļradē. Taču jau ar 1980. gadu viņas rokraksts mainās: līnijas dominanti nomaina ar maigu gaismēnu mīkstināts apjomu modelējums, lokālās krāsas – niansēti pustoņi, līdz 80. gadu otrajā pusē pēkšņi uzliesmo mākslinieces interese par triepiena dinamiku, un līdzšinējo noskaņas liriskumu aizstāj trauksme un sasprindzinājums. Kopš 2000. gada Laima Eglīte formas eksperimentus reizēm mēdz risināt lielformāta abstrakcijās, pievēršoties telpas, atmosfēriskuma un materialitātes problēmām, turpretī viņas figurālajos darbos arvien biežāk parādās dekoratīvi elementi. Šo rokraksta daudzveidību pati māksliniece saista ar dzīves intensitātes izmaiņām dažādos daiļrades periodos.

Paralēli glezniecībai Laima Eglīte periodiski strādājusi arī bērnu grāmatu grafikā un multiplikācijā, radot izcilus darbus šajās mākslas jomās, tostarp Latvijā pirmo zīmēto multfilmu „Kabata"  (1983, režisore Roze Stiebra).

Nozīmīgākie radošās biogrāfijas dati:
Dzimusi Rīgā 1945. gada 18. novembrī.
No 1958. līdz 1965. gadam mācījusies Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā.
No 1966. līdz 1974. gadam studējusi Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā.
Kopš 1969. gada piedalās izstādēs.
Kopš 1976. gada PSRS Mākslinieku savienības (tagadējās Latvijas Mākslinieku savienības) biedre.
Kopš 1984. gada LPSR Kinemotogrāfu savienības (tagadējās Latvijas Kinematogrāfistu savienības) biedre.
Sarīkojusi vairāk  nekā piecpadsmit personālizstādes Latvijā un ārzemās (Beļģijā, Vācijā, Japānā).
Māksliniece multiplikācijas filmām: Abi gali balti, viducis zaļš (1977), Kabata (1983), Man, vienai māsiņai (1984), Atvelc, pelīt, miedziņu (1997), Pelīte brauca (1997), Kur tu teci (1997).
Ilustrējusi grāmatas: Viks Zemūdens bara lielā diena (Rīga: Liesma, 1985), Džons R.R.Tolkīns Hobits jeb turp un atpakaļ (Rīga: Sprīdītis, 1991), Ieva Samauska Kā uzburt sniegu (Rīga: Liels un mazs, 2006) u.c.

Ingrīda Burāne par Laimu Eglīti: Laima kā  personība veidojās, savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus noskaidroja dumpīgajos sešdesmitajos. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz mēness. Laiks, kad mūsu paaudze dzīvoja līdzi notikumiem Prāgas pavasarī un Vudstokā. Laiks, kad iepazinām Kokto, Prustu, Kafku, sirreālistus, Marselu Marso, Džimu Morisonu, Džoānu Baezu un visus citus, kuriem bija brīvības garša uz lūpām. Tāpat kā visur pasaulē arī Latvijā jaunie mākslinieki gavilējoši, nopietni, izmisīgi, ironiski, traģiski manifestēja humāno, individuālo, atšķirīgo. Varbūt tāpēc nu jau vairāk kā trīsdesmit gadus Laimas Eglītes gleznu centrā ir cilvēks. (Laima Eglīte [catalog]: D'Haudreny Art Gallery, 2002.)

Pēteris Bankovskis par Laimu Eglīti: Protams, pompozitātes un viltus varoņu laikmetā, kuru nule kā tikai sākam atmest, Laimai velti bija cerēt arī uz „oficiālu" atzinību. Tāpēc viņai noteikti laimējās – dažs, labi apmaksāts „darba, patriotiskās" u.c. tēmas apmulsinātais tā arī nespēja atgūties. Laima jau studiju gados izvēlējās citu – mākslas ceļu ar visām tā grūtībām, pat šausmām. (Bankovskis, Pēteris. Pati sev robeža // Padomju Latvijas sieviete. – 1989. – Nr.3.)

Māra Ķimele par Laimu Eglīti: Ķermenis man vienmēr ir licies kas skaists, un tas no tiem laikiem, kad biju aizrāvusies ar Ligera pantomīmu. Tur bija nepārspējama mīmiste, brīnišķīga gleznotāja Laima Eglīte. Viņai bija zēnīgais augums, kam piemita īpatnēja plastika. Turpat bija ļoti smukas meitenes, bet viņas šai mīmu melnajā triko izskatījās mazāk izteiksmīgas. Es vēl tagad atceros, kā Laima kustējās. (Sniedze, Evita. Vīrieša mugura [saruna ar Māru Ķimeli] // Forums. – 2003.12. – 18.12.)

www.studija.lv

 

 

   Stājglezniecībā Laima Eglīte ir pievērsusies galvenokārt sievietes pasaules atklāsmei –  gleznojusi ģimenes ikdienas norises, aktus, portretus kā arī ainas no teātra un mīmu dzīves. Savā daiļradē māksliniece ir virzījusies no reālistiskas, klusinātas glezniecības, kurā liela nozīme virtuozai līnijai un lokālu krāsu laukumu pretstatiem, uz piesātinātāku, ekspresīvāku izteiksmes veidu, akcentējot otas rakstu un triepienu. Laimas Eglītes glezniecības raksturs ir mainījies no intīmas noskaņu glezniecības uz dramatiskāku, ironiskāku, pat grotesku skatījumu. Bērniem veltītajos darbos – multiplikācijas filmās un grāmatu ilustrācijās – raksturīga labsirdība, humors un harmonija.

Burāne I. Eglīte, Laima//Māksla un arhitektūra biogrāfijās, I /

Atb. Red. A. Vilsons. R.: Latvijas enciklopēdija, 1995, 141.lpp.

 

 

 

Savas gleznas es nospēlēju

LABĀ DARBĀ NEKO NEIZDALA – VAI NU IR VAI NAV. JĒGA, KRĀSA, KOMPOZĪCIJA + DZĪVA IEKŠĒJĀ. ENERĢIJA – VISS IDEĀLĀS PROPORCIJĀS.
 

– Ar šiem vārdiem Laima Eglīte noslēdz sarunu, taču man tos gribas likt kā moto, jo viņas glezniecība IR.
Māksliniece pati sevi neuzskata par runātāju, varbūt pat vairās to darīt, tādēļ mans pirmais jautājums skanēja šādi –
Elita Ansone: Zināmā mērā pārsteidza jūsu vēlēšanās atstāt savas domas incognito. Vai tā būtu pieticība? Neticība sarunas būtiskumam? Uzzskats, ka drukātajā vārdā nereti iznāk tukšu salmu kulšana? Varbūt vēlēšanās saglabāt savu suverenitāti, nepakļauties publiskai iztirzāšanai?
Laima Eglīte: Attēls ir mana valoda, ar to es izsakos. Tur ir visa vajadzīgā nformācija. Ja ir vajadzīgi vārdi, tad tie arī tiek ierakstīti attiecīgajās gleznās.
E.A.:Mākslinieka darbi zināmā mērā ir viņa dzīves uzskata manifestācija. Un nereti dzirdētā atrunāšanās «gleznoju tāpēc, ka neko citu neprotu darīt» ir vairāk nekā pieticīga.
L E.: Es nezinu, vai to sauc par manifestāciju, bet pēc tā, ko un kā katrs dara, protams, arī vērtē. Es varu arī ravēt, šūt lelles, ilustrēt grāmatas, mazgāt traukus un tamlīdzīgi.
E. A.: Kas jums dzīvē liekas būtiski? Tā vienlaicīgi varētu būt atbilde uz jautājumu – kas jums mākslā liekas būtiski?
L. E.: Dzīvē – mīlestība. Mākslā – dzīva iekšējā enerģija (es zinu, kas tas ir, bet vai var saprast ko ar to domāju?).
E. A.: Vai ir lietas, parādības, kas jums liekas fascinējošas? Jautāju to tādēļ, ka nereti jūsu gleznās atrodu fascinējošus, taču vienlaicīgi intīmus tēlus. No kurienes viņi iznirst?
L. E.: Teātra inde, kas ir manī. Es – ja varētu tā teikt – «nospēlēju» savas gleznas. Varbūt tas ir tas. Aiz tēliem ir pilnīgi reāli notikumi, personas, norises. Bet ir gadījumi, kad reāli sastopu savus tēlus, tad esmu «beigta».

E. A.: No kompozīcijas un krāsu lietojuma viedokla es jūsu darbus atrodu racionāli pārdomātus, izsvarotus, meistarīgus, kur veiksmi nenosaka nejaušība. Tomēr neticu, ka tajā visā nav intuīcijas klātbūtne. Vai pastāv kādas apzinātas racionālā un iracionālā attiecības darba procesā?
L. E.: Tas ir «kaulos». Ir darbi, kas rodas jau gatavi galvā. Ir idejas, kuras uzreiz vizuāli neredzu, bet uz papīra attīstu. Ir idejas, kas gadiem eksistē kaut kur iekšā. Ir darbi, kas vienkārši «izsprāgst».
E. A.: Manuprāt, jūs lieliski tiekat galā ar laicīgā (tātad pārejošā) problēmu. Jūsu darbi nav domāti tikai vienam laikmetam. Vai tā ir mērķtiecīga virzība?
L. E.: LAIKS arī noteiks, kas graudi, kas pelavas.
E. A.: Kādas ir jūsu attiecības ar gadījumu? Vai varbūt pie jauna darba keraties ar apziņu, ka notiek eksistenc iāla izvēle?
L. E.: Ļoti labas. Dzīve ir gadījumu kēde, arī gleznas.
E. A.: Kā jums labāk patiktu – lai jūsu gleznas būtu vairāk jutekliski uztveramas vai jēgas nesējas avots?
L. E.: Katram ir tiesības uz savu redzējumu. Autors un darbs ir viena kombinācija, skatītājs un darbs – otra kombinācija, autors un skatītājs – trešā, darbs un darbs – ceturtā, autors un autors, skatītājs un skatītājs, kombinācija un kombinācija...


Jautāja Elita Ansone.
Atbildēja Laima Eglīte.

 

Personalizstādes
2019 „DABA" – Talsu novada muzejs, Talsi
2017 „NAFTAL1NS UN ZINS" – O.Vacieša muzejs, Rīga
2015 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Belļģija
2014 „STRONCIJS, ULTRAMARĪNS, CINKS" galerija "Pegazs" – Rīga, Latvija;
2013 Lille Art Fair – "d'Haudrecy galerija" – Lille, Francija;
2012 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Beļģija
2012 KAS DĀRZĀ, Agijas Sūnas malkslas galerija – Rīga, Latvija
2009 "Personalizstāde" – LNMM Rīga Latvija
2008 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Beļģija
2007 Galerija „Stenger" – Tokija, Japāna
2005 El Cantil Galeria de Arte – Puente Arce, Spānija
2003 "d'Haudrecy galerija" – Knokke, Beļģija
2003 Galerija "Asūna" – Rīga, Latvija
2002 Galerija "Čiris" – Rīga, Latvija
2001 Mākslas biennale «Classic» – Kortijka, Beļģija ,
2000 Galerija "Mans's" – Jēkabpils, Latvija
2000 Galerija "Lita" --_,Rīga, Latvija
1999 ZĪMES UZ PAPĪRA, galerija "Asūna" – Rīga, Latvija
1998 Kopā ar A.Seppet (Estonia), galerija "Im Rathaus" – Reda, Vācija
1997 Galerija "Laipa" – Valmiera, Latvija
1996 Galerija "Centrs" – Rīga, Latvija
1995 A.Sūnas galerija Parex bankā – Rīga, Latvija
         Galerija "G & G" – Rīga, Latvija
         O.Vācieša muzejs – Rīga, Latvija
1992 Galerija "Jāņa sēta" – Rīga, Latvija

 

Grupu izstādes
2019  „Lielā vasaras izstāde" -galerija „Mans's" – Jēkabpils, Latvija

2018 „Izstāde A.Sūnai – 80" – Eiropas māja, Rīga, Latvija
2015 "Patiesā daba" – Council of the EU – Brisele, Beļģija
2014 "Mākslas galaktika – LNMM, Arsenāls – Rīga, Latvija
2013 Konkurss Zelta Ābele – LMA
2012 "Ceļi – virzieni" – Maskavas starptautiskais mākslas salons
2011 Top of Form
2011 "Blīvā telpa" / Dr.Gunta Belēviča kolekcija – LNM izstāžu zāle Arsenāls
2011 "Viņš nemeklē patiesību, viņš grib iespaidot?" – Rīgas mākslas telpa
2011 "Sievietes Sievietes Sievietes" – Eiropas Savienibas māja – Rīga, Latvija
2010 "Kepphobusel Tallinna" bērnu grāmatu izstāde -Talina, Igaunij a
2010 "Art Nocturne Knocke" ~ Knokke, Beļģija
2008 „Lille European Art Fair" – Lille, Francija
2007 „SUB ROSA" – galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2006 „Gleznas uz koka" –galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2006 „Māksla uz papīra" – „Rīgas Galerija"
2006 „Lielā vasaras izstāde" -galerija „Mans's" –Jēkabpils, Latvija
2006 „Gada glezna" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2005 „Cukurs saldais" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2005 „ALTER EGO" – galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2005 Galerija "Mākslas dārzs" – Rīga, Latvija
2005 „Ikonas ceļojums" – galerija „Carousel" – Rīga,Latvija
2005 „Gada glezna" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2004 Miniatūru izstāde – „Rīgas Galerija"
2004 „Lielā vasaras izstāde" – galerija „Mans's" – Jēkabpils, Latvija
2004 „Sarkans" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2004 „Gada glezna" – galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
2004 „Gleznas uz koka" – galerija „Bastejs" – Rīga, Latvija
2003 Rudens izstāde "Privātā telpa"
2003 Miniatūru izstāde – „Rīgas Galerija"
2003 „Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā – VMM izst. zāle Arsenāls, Rīga
2000 " d'Haudrecy" galerija – Knokke-Zoute, Beļģija
1999 "Rudens 99" , Arsenāls – Rīga, Latvija
1999 Rīga Mūsdienu Māksla, Rīgas galerija

1999 Galerija "A.Sūna" – Rīga, Latvija
1998 "Rīga Mūsdienu Mākslā", galerija "A.Sūna un
1998 Galerija "Čiris" – Rīga, Latvija
1998 II vispārējā latviešu mākslas izstāde – Rīga, Latvija
1995 ARTE FIERA – Boloņa, Itālija
1990 80. gadu latviešu glezniecības izstāde – Minhene, Vācijas
1990 Viļņas grāmatu trienāle – Viļņa, Lietuva
1989 Latviešu glezniecības izstāde – Brēmene, Vācija

 

Grāmatu ilustrācijas:
2009.g. Inese Zandere "KARALIS EZIS" izd. „Liels un mazs”
2006.g Ieva Samauska „KĀ UZBURT SNIEGU”„Liels un mazs”
1994.g. Otfrīds Preislers „KRABATS” izd. „Sprīdītis”
Viks „DŽUNGĻU NAKTS VARAVĪKSNE”„Preses nams”
1993.g. Jānis Baltvilks„KRŪMU KRĀMU JĒRU JŪRA” apg. „Zīlīte”;
1991.g. Džons R. R. Tolkīns „HOBITS jeb turp un atpakaļ” izd.”Sprīdītis”
1990.g. Viks „DINĪTS NĀK” izd.„Sprīdītis”;
1988.g. Bērnu dzejoļu krājums „GARĀ PUPA” izd. „Liesma”
1985.g. Viks „ZEMŪDENS BARA LIELĀ DIENA” izd. „Liesma”

Māksliniece – inscenētāja studijas „DAUKA” animācijas filmām:
1997.g. „KUR TU TECI....” 2’;   „ATVELC ,PELĪT, MIEDZIŅU !” 2’;  „PELĪTE BRAUCA” 2’;
1984.g. „MAN VIENAI MĀSIŅAI” 10’,
1983.g. „KABATA” 10’;
1977.g. „ABI GALI BALTI – VIDUCIS ZAĻŠ” 15’;

 

 

Ieskats izstādē

 

             

 

        

 

     

 

    

 

        

 

         

 

          

 

          

 

          

 

       

 

      

 

           

 

              

 

           

 

             

 

          

 

                   

 

                          

 

               

 

          

 

         

 

     

 

      

 

              

 

             

 

                       

 

     

 

 

Izstādē apskatāmās gleznas:

 

        

1. Figūra melnā. 2019., a/e, 30x24    2. Mīlētāji. 2019., a/e, 30x24      3. Baltā. 2019., a/e, 20x20                    4. Unisons. 2019., a/e, 20x20

 

         

5. Divas figūras. 2014., a/e, 18x24                                6. Grāmatu tārps. 2019., a/e, 18x24                              7. Divatā. 2019. a/e, 18x24

 

         

8. Lidojums. 2019., a/e, 19x24                                       9. Tīklā. 2008., a/e, 100x120                                   10. Ceļš. 2010., a/e, 100x120

 

          

11. Enigma. 1998., a/e, 95x125     12. Eiforija. 1991., a/e, 104x85   13. Katram savs. 1992., a/e, 104x85  14. Asni. 2011, a/e, 100x125

 

        

Ainava                                                                                                                                                          15. Ainava I. 2020, a/e, 110x120        

               

        

16. Ainava II. 2020                                                 17. Eiropas nolaupīšana. 2001, a/e, 110x120              18. Gaiši zils. 1996, a/e, 100x120 

 

              

19. Mūžam zaļš. 2012., a/e, 116x90    20. Amantes-Amentes. 2013., a/e, 116x89  21. Saule. 2008.a/e, 120x120  22.Melnā gaisma.1990., a/e, 120x110

 

        

23. Nekas no tā. 1991., a/e, 125x95       24.Perpetuum mobile. 1991., a/e160x130     25. Pielūdzējs. 1991., a/e, 136x84 

                                                                                                                                                                      26. Vītņu kāpnes. 1993. k/e, 137x89

 

           

27.Līgava. 1991. k/e, 132x110                   28. Pirmais no beigām. 1991., a/e, 130x160                       29. XXX.Lielā ainava. 196-2000, a/e, 130x145

 

         

30. Vadātājs. 1991., a/e, 125x95    31. Degošais krēsls. 2007., a/e, 120x100   32. Nodevības bultas. 2004., a/e, 100x81

                                                                                                                                                                    33. Tviters. 2012., a/e, 100x80

 

         

34. Mēdijs. 2008., a/e, 100x120                            35. Koks. 1996.g., a/e, 97x130                                        36. Robežpārkāpēji. 2014., a/e, 100x100

 

        

37. Asni II. 2009., a/e, 100x125                              38. Gravitācija. 2009, a/e, 100x120                              39. Parādība. 2012, a/e, 95x115

 

                          

40. Tete a tete. 1991., k/e, 100x150   41. Varbūt K... 1990, a/e, 100x50     42. Kociņi ar zeltītām lapām. 2010, a/e, 100x50

                                                                                                                        43. Kristīne. 1984, k/e, 95x53      44. Mani bērni. 1976., a/e, 95x53

 

             

45. Madonna ar bērnu. 1983., k/c, 95x53    46. Helēna. 1990, k/e, 90x53,5   47. Akcents. 2014., a/e, 73x92  48. Melnais kaķis. 2008., a/e, 73x92

 

               

49. Kauliņi ir mesti. 2014., a/e, 81x65  50. Sieviete melnā. 2005., a/e, 80x60   51.Bez sejas. 1991., a/e, 80x60  52.Zēns ar mežragu. 2001., a/e, 80x55

                 

53.Portrets (Liena Baklāne). 1993-2000., a/e, 80x50     54. Es skatos. 2000., a/e, 80x50      55. J.B.+V.M.. 1981., k/e, 81x61

                                                                                                                                         56.Cietēja un Uzdzīvotāja. 1991., a/e, 80x60

 

       

57. Saskarsmes punkts. 2012., a/e, 60x100                            58. Krišjānis. 2007., a/e, 65x81                         59. Skatiens. 2015., a/e, 60x80

 

        

60. Make up. 2009., a/e, 60x80                     61. Lauks. 2006., a/e, 70x100                                          62. Ainava. 2006., a/e, 70x100 

 

     

63. Dārzs. 2019., a/e, 70x100.                 64. Asā mēle. 2006., a/e, 50x100                                       65. Kompozīcija I. 2014., a/e, 50x100

 

      

66. Kompozīcija II. 2014, a/e, 50x100                       67. Asni. 2012., a/e, 50x100                                      68. Siluets. 2012., a/e, 50x100

 

          

69. Halucinācija I. 2020., a/e, 40x80                          70. Halucinacija II. 2020, a/e, 40x80                         71. Dārzā. 2017., a/e, 40x80

             

72.Pilsētas ainava. 2019.,a/e,40x80   73.Zēns ar grāmatu. 2003.,a/e,49x39.     74.Lusja. 1975.,a/e, 49,5x40  75.Sieviete ar bērnu.1980., a/e,39x29

 

        

76.Sēdošā figūra. 1980., a/e, 30x24   77. Gulošā figūra. 1980., a/e, 24x30    78. Portrets (Elita Patmalniece),. 2017., a/e, 24x18.

                                                                                                                                      79. Aigars Bikše. 2019., a/e, 24x18

 

           

80. Ilona Brūvere. 2019., a/e, 24x18   81.Portrets (Kaspars Vanags). 2017., a/e, 24x19  82. Lūkass. 2019., a/e, 18x24

                                                                                                                                                        83. Klasesbiedrs. 2019., a/e, 18x24

 

                

84.Džeks. 2019.,a/e,13x18      85.Profils (Ivars Runkovskis). 2019.,a/e,13x18     86. Maska I. 2014.,a/e,20x14     87.Maska II. 2014.,a/e,20x14.

 

         

88. Maska – spožās acis. 2014., a/e, 33x24  89. Maska – garā mēle. 2014., a/e, 33x24  90. Maska – asie zobi. 2016.-2020., a/e, 35x27

                                                                                                                                                   91. Maska (Ācm). 2014., a/e, 35x26,5

 

          

  92. Maska (ebola). 2014., a/e, 35x26,5   93.Maska (SOS). 2014., a/e, 35x26,5   94.Tūjas. 2018., a/e, 30x40. 95. Dārzā. 2018., a/e, 30x35

 

   

96. Ainava Puikulē. 2018., a/e, 30x60                                                              97. Dārzā Murjāņos. 2018., a/e, 30x60

 

         

98. Druvnieki Puikulē. 2018., a/e, 30x60        99. Gaujas krasts pie Rāmkalniem. 2019., a/e, 30x60    100. Ainava ar priedi. 2019., a/e, 30x60

 

        

101. Ainava ar šķūni. 2018., a/e, 25x35               102. Rīgas ainava. 2019., a/e, 27x35                            103. Māja. 2017., a/e, 35x27

 

           

104. Murjāņos. 2018., a/e, 27x39                  105. Parkā. 2019., a/e, 24x30                                          106. Krūmi. 2018, a/e, 22x27          

 

        

 107. Ainava. 2018., a/e, 18x24                              108. Dārzs. 2018., a/e, 18x24                                      109. Vakara saule. 2018., a/e, 18x24                                

 

       

110. Vasara. 2019., a/e, 18x24.                                    111. Saulaina diena. 2019., a/e, 18x24                 112. Pie muzeja. 2018., a/e, 18x24

 

        

113. Migla "Druvniekos". 2018., a/e, 19x24  114. Murjāņos. 2018, a/e,19x24.   115. Aina. 2018,a/e,16x22  116.Siltā gaisma. 2018,a/e,16x22

 

 

 

 

 

 

 

 

Laimas Eglītes vasara

 

     Jēkabpils galerijā MANS’S kopš aprīļa skatāma Laimas Eglītes darbu solo izstāde, kuras nosaukumā likta Ilzes Bindes dzejas rinda “Kamēr saule vēl nenoriet” (cik uzrunājoša Laimai raksturīgā ironija un pašironija!). Izstāde aizņem visas galerijas telpas, tajās vairāk nekā simts darbu, tikai glezniecība no sākotnes gadiem mākslā līdz šajā pavasari sastrādātajiem. Izpaliek Laimas grāmatu ilustrācijas, kuras kļuvušas par latviešu bērnu grāmatu nozīmīgu daļu: E. Ādamsons Tauriņš pār lielceļu (2013), Dž. R. R. Tolkīns Hobits jeb Turp un atpakaļ (2011), Viks Zemūdens bara lielā diena (2011, atkārtots izdevums), I. Zandere Karalis ezis (2009), I. Samauska Kā uzburt sniegu (2006) un daudzas citas. Šajā jomā māksliniece darbojusies regulāri kopš studiju gadiem, tāpat kā animācijas filmu veidošana studijā Dauka, kur tapusi viņas, šķiet, pazīstamākā kinolente, Latvijā pirmā zīmētā animācijas filma Kabata; to kopā ar režisori Rozi Stiebru uzbūra pēc Ojāra Vācieša bērnu dzejoļu krājuma Kabata (1983). Laima ir darījusi arī daudzus citus darbus, piemēram, veidojusi tērpus kustību teātra izrādei, viņas Mīlētāji rotā Imanta Kalniņa 4. simfonijas CD vāciņu utt., visu neuzskaitīt. Ieminējos tik vien, lai lasītājiem būtu kādi atbalsta punkti, un tāpēc, ka šķiet būtu vērts redzēt visus Laimas darbības atzarus kopumā. Tas dotu iespēju ieraudzīt citas nianses, savijumus, kontekstu, negaidītības. Tādu netrūkst arī viņas jaunākajā darbu skatē. Šoreiz īpaši gribas pieminēt galerijas dibinātāju un vadītāju (jau 29 gadus!), mākslinieku Uldi Čamanu, kurš ir izkārtojis, grupējis, veidojis takas, kuras staigājot var tuvoties mākslinieces domu un jūtu pasaulei.

    Laima Eglīte par saviem tēliem vai gleznu tematiku savulaik teikusi: “...teātra inde, kas ir manī. Es, ja tā varētu teikt, “nospēlēju” savas gleznas.” Šķiet, tas bijis viens no rosinājumiem Uldim Čamanam, būvējot Laimas Eglītes monologu. Galerijas telpas tam pateicīgas, nelielie skabūzīši ļauj kārtot gleznojumus noteiktā dramaturģijā ar savām likumībām, tajā vienu atsevišķu ainu nomaina cita, mainoties personām, emocionālajam spriegumam, tēmas attīstībai. Aiz katra stūra, katra pagrieziena jauna atklāsme, kā izrāde, kuru skaties pirmo reizi vai ar atšķirīgu spēlmaņu sastāvu. Katrā ziņā šī ir viena no jaudīgākajām lielizstādēm, kuru nācies pēdējā desmitgadē redzēt un tās organizētājs Uldis Čamans kārtējo reizi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu savai pilsētai, tās viesiem. Var visai droši pat apgalvot, ka Jēkabpils 350 gadu jubilejas pasākumu buķetē galerijas MANS’S uzbūrums ir viens no smaržīgākajiem un košākajiem ziediem. Izstādi var apskatīt līdz 20. septembrim.

    Laimas Eglītes talantu un darba spējas rāda ne tikai jau minētās sazarotās profesionālās varēšanas izpausmes, bet nerimstošais darbs glezniecībā – figurāli stāsti, portreti, ainavas. Perfekti, blīvi un rosinoši Laima Eglīte savus jaunākos darbus kopš 2000. gada ik gadu(!) izlikusi personālizstādēs Talsu novada muzejā, O. Vācieša muzejā Rīgā, galerijā Pegazs, Agijas Sūnas mākslas galerijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un daudzviet ārvalstīs – Beļģijā, Francijā, Japānā, Spānijā. Ko tas nozīmē laika un darba ziņā, to spēj priekšstatīt tikai tas, kurš pats gājis cauri organizatorisko nepieciešamību elles lokiem. Turklāt Laima nebūt nav princese, kura spoguļojas vien savā mākslā. Viņa izaudzinājusi trīs bērnus, tagad tur rūpi par mazbērniem, ar to sarežģītības pakāpi, kādu tā paģērē no sievietes (piemēram, glezna Tīklā, 2008, a/e, 100 x 120, Ceļš, 2010, a/e, 100 x 120; arī neatšķetināmais ņudzeklis darbā Lidojums, 2019, a/e, 19 x 24). Protams, viņai līdzās ir uzticamais Gusts (vīrs Augustīns Delle, viens no jūtīgākajiem un uzmanīgākajiem Latvijas Radio skaņu režisoriem), kura personība un kopā ar gleznotāju piedzīvotais tik skaisti pavīd Laimas Žurginas dokumentālajā filmā Kaza kāpa debesīs (2019).

     Viss, ko varētu pateikt par Laimas Eglītes glezniecību šajā izstāde un vispār, manas pašas prātā un sajūtās var skanēt tikai kā banalitātes. Protams, var jau piesaukt viņas īpašo ritma sajūtu un ķermeņu plastiku, kas apgūta, kaldinot domas un kustību sajūgumu režisora Roberta Ligera vadītajā Rīgas Pantomīmas ansamblī iepriekšējā gadsimta sešdesmito/septiņdesmito gadu mijā. Tur līdzās Mākslas akadēmijā gūtajām amata prasmēm uzirdinājās apjēgsme par krāsas, gaismas, mūzikas, pozas, žesta vienlaicīgumu un daudzslāņaino dabu, kura tagad tik skaidri nolasāma Laimas audeklos. Reizēm iedomājos, kāda varēt būt Artura Maskata vai Uģa Prauliņa versija, četrdaļīgā (atbilstoši izteiktākajiem Laimas glezniecības periodiem) kompozīcijā pārtulkojot Laimas gleznas. Nē, nē, joks – to iztēloties nevaru! Protams, var runāt par laika un telpas attiecībām, jo tie vienmēr ir klātesoši, kāda zīmē, detaļā, izjūtu intensitātē, kura tik raksturīga visai mūsu paaudzei. Paaudzei, par kuru 2002. gadā d’Haudrecy Art galerijas izdotajā katalogā, raksturojot Laimu, rakstīju: “Laima kā personība veidojās, savus cilvēciskos un mākslinieciskos principus noskaidroja dumpīgajos sešdesmitajos. Tas ir laiks, kad mūsu paaudze mēģināja kāpt pāri robežām. Telpas jēdziens ieguva citas dimensijas, jo Nils Ārmstrongs bija spēris pirmos soļus uz Mēness.” Cita starpā, Laima manā attālinātajā redzējumā ir viena no retajām, kura mūsu paaudzes ideālus ir saglabājusi sevī un tīrus. Viņa joprojām savā radošajā darbā kāpj pāri robežām, atjaunojas, mainās, bagātinās, saglabājot sevi. Kaut kur fonā Džona Lenona vai Džoanas Baiesas tembrā sauciens pēc brīvības. Protams, var runāt par viņas krāsu attiecībām, triepiena kultūru, līniju (Laima perfekti pārvalda klasisko zīmējumu, tāpēc spēj to transformēt savām vajadzībām ikviena apjoma radīšanai), dekoratīvisma, aplikācijas klātbūtni (kas Laimas versijā nav lēti paņēmieni, kā aizvietot nespēku otas rakstam realizēt iecerē saskatīto).

     Tomēr visbiežāk, domājot par Laimas amata prasmēm, piesaucu klaji neprofesionālo apzīmējumu Laimas zilais: visās nokrāsās, toņu intensitātēs, modulācijās, gammu mijā, dzidrumā, efektivitātē, spilgtumā, klusinātībā, dziļumā, simbolismā utt., utt. Krāsas uztvere, kā plaši zināms, ir dziļi subjektīvs process, par to Eiropas mākslas vēsturē gana daudz traktātu. Iespējams, ka šajos domu labirintos pieņemamākais man šobrīd ir Johana Volfganga Gētes darbs Mācība par krāsu (Zur Farbenlehre, 1810), kas ne nieka nav zaudējis no lietderības un izteiksmes spēka, bet tam, tāpat kā visām citām gudrajām teorijām, tikpat kā nav nekāda sakara ar to, kā sevī jutekliski tveru, pārdzīvoju, gremdējos, atsaucos, šūpojos, atslābinos utt., utt. Laimas zilajā, atbilstoši konkrētā brīža noskaņai, pieredzei, garastāvoklim, izstāžu zāles atmosfērai, cilvēkiem, kuri līdzās vai tālumā utt., utt. Laima strādā ar visām krāsām, tāpat kā ikviens labs mūziķis kārto, izspēlē vai izdzied septiņas notis. Un tomēr, manā lūkojumā Laimas krāsa ir zilā. Garīguma. Harmonijas. Visuma krāsa. Tā “...savā diženajā tīrībā it kā simbolizē satraucošo neko”. (Gēte).

     Laimas Eglītes personālizstādi “Kamēr saule vēl nenoriet” var lasīt kā viņas dienasgrāmatu. Viņas, manu, ikvienas sievietes. Tik liels ir vispārinājuma spēks, jo Laima savās kompozīcijās pēta, domā, atklāj trīs jēdzienus. Dzīvība. Nāve. Mīlestība. Katra piedzimšana savā ziņā ir kaut kā pazušana. Katra nāve ir jaunā tapšana. Abas vienmēr saistītas, pastāv, iespējamas tikai ar mīlestības klātbūtni, esību. Varbūt tāpēc Laimas kompozīcijās aizvien ir divas figūras. Visā iespējamo attiecību daudzveidībā. Dialogā, atkal teātris. Viņa ir teikusi, ka “... radu tēlus, vidi un vēl kādu aktuālu vai man nozīmīgu zemtekstu, ko arvien netieši iekodēju attēlos...”. Turklāt tās nav sadzīves situācijas (lai gan ir, ir, katrs tajās var atpazīt sevi), bet gan tēmas risinājums kā mākslas uzdevuma atrisinājums. Laima ir gudra (civilizācijas vēstures bagāža, zināšanas un interese par šodienas procesu norisēm). Laima ir sensibla vai citiem vārdiem – īpaši jūtīga, jutekliska, smalkjūtīga. Dzīvē un mākslā, tam ir tūkstošiem liecinājumu detaļās un kopumā. Viņas prāta un sirds kopdzīve ir neatkārtojama, jo tikai Laima spēj savai dzīvei radīt to garīgo sistēmu, kas kļūst par unikālu mākslas darbu. Savulaik, kad Laimas diplomdarba vadītājs profesors Eduards Kalniņš gatavojās personālizstādei Tokijā (1977), viņš pārsteidza ar jaunām izteiksmes iespējām. Vaicāju, kā iespējams uz audekla parādīt bezgalību, meistars klusi smaidīja: “Tagad es gleznoju to, ko zinu, ne redzu.” Tolaik viņam bija vairāk nekā 70 gadu. Domāju, ka Laima savā ziņā vienmēr ir gleznojusi to, ko zina.

     Ja atļaujos nelielu komentāru, kas jaunākajā Laimas izstādē pārsteidza visvairāk, tad ieelpotā doma par Ēģiptes klātbūtni. Kā individualitāte Laima ir tik stipra un trausla vienlaikus, ka nekad neesmu meklējusi, viņai taujājusi par saskares lokiem, simpātijām, uzlādējumiem. Un pēkšņi Ēģiptes vareno laiku mākslas paralēles! Laimas palete: sarkanā – jā, mīlestības krāsa, arī asiņu krāsa (radoša cilvēka dzīvē vienmēr klātesošas, kaut neredzamas), kā sievišķības un ģimenes uzticības dievietes Izīdas tērpa krokas, auglības dieva Ozīrisa zeltainums, kas izlīst kā folijas konfekšu papīriņu kārtojums (Vadātājs, 1991, a/e, 125 x 95; Kociņi ar zeltītām lapām, 2010, a/e, 100 x 50), melnais – kā ļaunuma, naidīgu spēku klātesamība (Laimas darbos arī kā vīrietis – pakļāvējs, ieguvējs), zilais – jā, zilais, kas Ēģiptē ir patiesības krāsa, saprāta krāsa un grezno skarabeju figūriņas, priesteru acu ēnojumus, kaķi, kas izlokas vairākkārt Laimas redzējumā, un Ēģiptē svētais dzīvnieks, mātes un bērna aizbildnis, bet viduslaikos jau nelaimes vēstnesis (Asā mēle, 2006, a/e, 50 x 100). Tāpat kā simboli – Mēness, cilvēku profili. Vēl citas asociācijas, līdzības, inteliģences intuīcijas, bet ir bezgaumīgi aprakstīt redzamo. Katram skatītājam ir savas attiecības ar attēlu, dzīves fragmentu, stila izpratni.

     Un pēdējā mistērija. Laima mūsu mitoloģijā ir likteņlēmēja dievība. Eglīte, kā zināms, ir saistīta ar skujiņu, un latvju rakstu maģisko zīmju sistēmā to dēvē arī par Laimas slotiņu, kas aizslauka no mājas visu nevēlamo, slikto. Vēl atgādne, ka Laima Eglīte ir dzimusi 18. novembrī. Šīs norādes, pieturas punktus netulkoju kā nejaušību ķēdi. Mana pārliecība, ka Laima Eglīte ir Latvijas vērtība šodien un nākamībā.

 

Ingrīda Burāne

2020. gada jūnijs

 

Mākslinieces Laimas Eglītes viesošanās galerijā "Mans's".

 

                     

 

                      

 

                      

 

                      

 

                     

 

                      

 

                       

 

                      

 

                       

 

                      

 

                     

 

                       

 

                    

 

                     

 

                      

 

                        

 

                        

 

 

 

Par citām izstādēm lasiet sadaļā IZSTĀDES!

 

Galerija MANS'S,  Brīvības iela 154, Jēkabpils, LV 5201.

Tālrunis: 652 31953, mob. tālr. 29470597. E-pasts:  manss@apollo.lv

 

 

webmaster